This site uses cookies in order to function as expected. By continuing, you are agreeing to our cookie policy.
Agree and close

Folder Latvānis un tā izplatība Latvijā

Latvānis Latvijā sākotnēji ievests kā kultūraugs. Uz šo augu lika lielas cerības kā uz lopbarības kultūraugu un nektāraugu. Pašlaik latvāņa izplatība ir izgājusi no cilvēka kontroles un tas ir savairojies vai visā Latvijā, lielākoties nekoptās zemes platībās un grāvjos.
Bioloģiskās daudzveidības nacionālajā programmā atzīts, ka Sosnovska latvānis Heracleum sosnowskyi ir ļoti ekspansīva suga - var ieviesties un saglabāties ne tikai nezālienēs un ceļmalās, bet arī dabīgās augu sabiedrībās, tātad sākot šī auga audzēšanu lopbarībai, nav ievērots viselementārākais piesardzības princips.
Latvāņi ir ļoti bīstami cilvēkiem, jo izraisa ādas un gļotādas apdegumus, īpaši apdraudot bērnus. Iznīdēt ielaistus latvāņus ir gandrīz neiespējami, tāpēc arī līdz šim individuālie mēģinājumi iznīcināt tos nav noveduši pie vērā ņemamiem rezultātiem. Patreiz iegūtie rezultāti liecina, ka latvāņu iznīcināšanai (bet ne tikai ierobežošanai) jālieto viss iespējamais agrotehnisko un bioloģisko paņēmienu komplekss.


Latvāņu sugu raksturojums

Par vietējai Latvijas florai piederīgu jāuzskata suga Heracleum sibiricum L.- Sibīrijas latvānis, angliski - cowparsnip Sibirian. Bieži izplatīts visā republikā - ceļmalās, pļavās, mežos un tīrumos kā nezāle. Sibīrijas latvānis ir morfoloģiski variējoša suga.
Par vēlāk ienākušām Latvijā jāuzskata sugas H. persicum Desf. ex Fischer, H. pubescens (Hoffm.) Marsch. - Bieb., H. villosum - pūkainais latvānis un H. mantegazzianum Sommier et Levier - Mantegaca latvānis, kas ir dekoratīvs augs. Sastopami arī daudzi latvāņu hibrīdi.

Pēc Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtā esošā herbārija materiāliem, novērojumiem dabā un literatūras datiem, izdarīti secinājumi, ka Baltijas reģionā savvaļā naturalizējušies divi labi atšķirami taksoni - visbiežāk H. sosnowskyi, ievērojami retāk H. mantegazzianum. Jautājuma galīgai noskaidrošanai vajadzīgi tālāki pētījumi. Latvijā retāk sastopami Mantegaca latvāņi - H. mantegazzianum Sommier et Levier. Ar šīs sugas latvāņiem var iepazīties Rīgā - Bastejkalna apstādījumos. Kaut gan sīkāki pētījumi nav veikti, botāniķi uzskata, ka šī suga savvaļas biotopos Latvijā ieviešas reti. Mantegaca latvāni no Sosnovska latvāņa var atšķirt pēc lapām un lapu makstīm.

Sosnovska latvānis - Heracleum sosnowskyi Manden., angliski - hogweed, gigant, Latvijā pagājušā gadsimta vidū ienācis kā lopbarības kultūraugs un tā dzimtene ir Kaukāza reģions. Daži botāniķi Sosnovska latvāni uzskata tikai kā pakārtotu taksonu sugai H. mantegazzianum vai arī H. pubescens, tāpēc Sosnovska latvānis neparādās daudzu Rietumeiropas valstu nezāļu floras sugu sarakstos. Pie mums Sosnovska latvānis ievests jau 1948. gadā un savai attīstībai atradis ļoti labvēlīgu vidi un tagad aktīvi pāriet savvaļā, kļūstot par nevēlamu un agresīvu nezāli. Tas vienlaicīgi ir arī bīstams cilvēku veselībai.

 
Foto: Normunds Rustanovičs

Par šīs sugas dzīves ilgumu Latvijā ir pretrunīgi uzskati. Vieni uzskata, ka augs ir divgadīgs - pirmā gadā veido lielu rozeti un spēcīgu sakņu sistēmu, otrajā - lielu augumu un ziedkopu ar ievērojamu daudzumu sēklu. Pēc augļu nogatavošanās augs atmirst. Pēc I. Saciperovas pētījumiem, Sosnovska latvānis ir daudzgadīgs lakstaugs. Viens no šķietamās Sosnovska latvāņa daudzgadības iemesliem pamatojas uz latvāņa sēklu dīgšanas dažādo tempu pēcnogatavošanās periodā. Tas var būt izstiepts 2 - 4 gadu garumā. Otrs ilggadības iemesls var būt tas, ka latvāņu savstarpējās konkurences apstākļos, daļai augu nav iespējams veidot ziednešus 2 - 5 gadus pēc kārtas, tāpēc sēklu ražošana un dzīves ilgums pagarinās līdz 3 - 6 gadiem, dažreiz pat ilgāk.
Pēc citiem novērojumiem tad, kad otrā vai sekojošos gados augam nelaiž nobriedināt sēklas, to appļaujot pirms ziedkopas izveidošanās, tas spējīgs pārziemot un veidot sēklas nākošā gadā un tad pēc noziedēšanas aiziet bojā. Daudzi praktiķi uzskata, ka pat tad, kad atmirst mātes augs, uz sānsaknēm esošie pumpuri spējīgi dot dzinumus, veidojot jaunus augus, tā saglabājot ilggadību.
Sosnovska latvāņa jaunie dīgsti ir diezgan salizturīgi un pacieš - 4 līdz -7 °C. Ir noskaidrots, ka, sākot ar otro dzīves gadu bezsniega situācijā, tie iztur līdz - 25°C, bet zem sniega pat -45°C. Sosnovska latvāņi ir gaismas prasīgi un attīstības sākumā ne sevišķi pacieš noēnojumu. Kad latvāņi iesakņojušies, tie ar savu milzīgo augumu, ātraudzību un zaļo masu nomāc citas augu sugas un veido paši savu augu sabiedrību.


Izplatība Latvijā

Sosnovska latvānis ievests Latvijā 1950.-1960.gados. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, tā izplatība Latvijā kļuva nekontrolējama. Latvānis strauji piesārņo ne tikai atklātās platībās, bet arī platības gar ūdenskrātuvēm, ceļiem un mežus. Pašlaik latvāņa izplatība ir izgājusi no cilvēka kontroles un tas ir savairojies vai visā Latvijā, lielākoties nekoptās zemes platībās un grāvjos. Tā izplatības tempu paātrināšanos veicina pamestas zemes, kurās agrāk tika veikta saimnieciskā darbība.
Augu aizsardzības speciālists un botāniķis A. Rasiņš jau 1986. gadā latvāni dēvēja par botānisko "jenotsuni" un atzina par sevišķi bīstamu karantīnas nezāli.
Vairums speciālistu tagad joprojām atzīst, ka latvānis ir bīstams un latvāņa audzes iznīcināt ir grūti. Latvāņi pie mums nav dabas katastrofa, bet traucējoša parādība, kas jāierobežo, tomēr ir arī secinājumi, ka latvānis, pārejot savvaļā, kļuvis par grūti apkarojamu nezāli.

Latvāņa izplatība Latvijā, 2005. gadā (LU Bioloģijas Institūta Botānikas laboratorijas dati)
 

Apkarošana

Ar latvāni piesārņoto platību analīze, liecina, ka visvairāk nezāle izplatīta rajonos, kur to mēģināja 50 gadus atpakaļ ieviest ražošanā kā perspektīvu lopbarības augu. Latvāņu apkarošana ir vairāk ekonomiska un lauksaimnieciskās ražošanas organizatoriskā, nekā tehnoloģiskā problēma atklātās platībās. Jau ievērojami sarežģītāka ir šīs nezāles izplatības ierobežošana ūdens baseinu krasta joslās, grāvmalās, ceļmalās un mežos, kur herbicīdu lietošana ir ierobežota vai nav pieļaujama.
Latvāņa izplatību sekmē tas, ka augs ražo ārkārtīgi daudz sēklu, kuras izplata gan vējš, ūdens, putni u.c., bet arī tāpēc, ka latvāņi pavasarī sadīgst ļoti ātri, augs savā augšanā apsteidz jebkuru citu augu, to noēno un izspiež no vides. Kur pirms 2 gadiem vēl kupli auga dažādi savvaļas augi, tagad tur aug tikai 3 - 4 metru gara latvāņu audze. Šis process ir neiedomājami straujš.
Ekspertu (zinātnieku un praktiķu) slēdziens, ka nezāles izplatības minimālais pieaugums gadā ~ 10 % un prognozējot nākotnē 2007. gadā šīs platības Latvijā jau varētu būt 18 271 ha.


Literatūra

Latvāņi. // Lauksaimniecības enciklopēdija. Liesma, R., 1966.
Rasiņš A., Fatare I. 1986. Sosnovska latvānis - Heracleum sosnowskyi Manden. - bīstama nezāle Latvijas florā. - Grām.: Retie augi un dzīvnieki. - Rīga, 8. - 10.lpp.
Enciklopēdija "Latvija un latvieši" Latvijas daba Nr. 3., 1995, Rīga, 89. - 90. lpp.
Flora of the Baltic countries 2., 1996, Eesti Loodusfoto AS Tartu, 230 p.
Latvijas PSR flora. 1957., 3., LVI, Rīga, 416.-417. lpp.
Latvāņi, to izplatības ierobežošana // Pagaidu rekomendācijas.- Ozolnieki, LLKC, LLU, 2002.- 17 lpp.

Sagatavoja: M.agr. D.Oboļeviča