This site uses cookies in order to function as expected. By continuing, you are agreeing to our cookie policy.
Agree and close

Folder Latvijas zālāji (pļavas un ganības)

Latvija atrodas mežu zonā un tai raksturīgie zālāji ir ekosistēmas, kurās augu segu veido daudzgadīgi lakstaugi un kuru pastāvēšanas nosacījums ir antropo-zoogēna ietekme.
Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai nozīmīgākie ir dabiskie jeb neielabotie zālāji. Tie ir ne tikai bioloģiski daudzveidīgi, bet arī ar lielu kultūrvēsturisko nozīmi, tie ir Latvijas lauku ainavas sastāvdaļa un ir liecība par cilvēka un dabas kopdarbību.
Dabiskie zālāji no kultivētiem zālājiem atšķiras gan pēc sugu sastāva un daudzveidības, gan pēc augāja struktūras, kā arī pēc apsaimniekošanas tradīcijām un vecuma. Plašāk šeit: Dabisko un kultivēto zālāju pazīmes.

Vēsturiskā attīstība

Latvijas ainava ir veidojusies ilgstošā dabas un cilvēka mijiedarbībā. Tiešā cilvēka ietekmē veidojās arī zālāju ekosistēmas, kas pirms cilvēka ienākšanas Latvijā, tāpat kā visā mežu zonā, bija ļoti nelielās platībās, kurās meža veidošanos traucēja dažādi dabiski faktori (pali, lielie zālēdāji u.c.).
Ilgstošas apsaimniekošanas rezultātā zālāji ir izveidojušies par sarežģītām ekosistēmām ar lielu bioloģisko daudzveidību. Pļavas un ganības ir daudzveidīgas pēc izvietojuma reljefā, augsnēm, mitruma un citiem faktoriem, tādēļ rodas dažādi biotopi, kurus apdzīvo daudzveidīgas augu sabiedrības, ar kurām saistīts liels skaits kukaiņu, putnu un citu dzīvnieku sugu. Sevišķi liela floras un faunas daudzveidība ir zālāju un apkārtējo biotopu kontaktjoslās.
Ar pļavām un ganībām apklātā platība sākot ar vēlo neolītu, kad Latvijas teritorijā parādījās zemkopība, pakāpeniski auga un maksimumu sasniedza 20. gs. sākumā (30% no Latvijas teritorijas). Šajā laikā dominēja slapjas pļavas un ganības (2/3 no kopējās pļavu un ganību platības).
Sākot ar 20. gs. kopējā pļavu un ganību platība strauji samazinājās, notika arī augu sabiedrību nomaiņa meliorācijas rezultātā.

Flora

Latvijas pļavās un ganībās aug vairāk nekā 520 ziedaugu un paparžaugu sugu, t.i. 1/3 no Latvijas floras, nereti sastopamas arī vēl citiem biotopiem raksturīgās sugas. 

Pļavas un ganības ir ļoti nozīmīgas kā aizsargājamo un reto augu biotopi. 40% no Latvijas Sarkanās grāmatas sugām ir sastopamas pļavās un ganībās, t.i. apmēram 128 sugas. Vairums Latvijas reto sugu (suga ir reta, ja tai Latvijā ir tikai 1-100 atradnes), kā arī daudzas samērā bieži sastopamas sugas (101-750 atradnes) republikas teritorijā izplatītas ļoti nevienmērīgi, kas bieži saistīts ar to, ka tām Latvijā ir izplatības areāla robeža vai tās ir tuvu šai robežai (Fatare, 1992). Zālājos sastopamas vismaz 100 šādas sugas (Latvijā kopumā vairāk nekā 300). Tātad tie ir nozīmīgi ne tikai Latvijā retu sugu aizsardzībai, bet arī šo sugu areāla saglabāšanai.Dažām augu sugām zālāji ir nozīmīgākā dzīvesvide. Lielākā daļa raspodiņu sugu (Alchemilla sp.) ir raksturīgas pļavām (77%), tas pats attiecināms uz žibulīšu ģinti (Euphrasia). Ļoti daudzveidīga ir graudzāļu (Poaceae) flora, tās ir arī vienas no biežāk dominējošajām sugām zālāju augu sabiedrībās. 66% no visām orhideju dzimtas sugām sastopami dabiskos zālājos.

Veģetācija

Viena no bioloģiskās daudzveidības būtiskām sastāvdaļām ir biotopu daudzveidība. Zālāji veido lielu daļu no Latvijas biotopu klāsta. Šeit atrodams vispārīgs biotopu raksturojums: http://latvijas.daba.lv/biotopi/
Plašāk šeit: Latvijas dabisko zālāju klasifikācija


Apdraudošie faktori

Zālāji ir vienas no retajām ekosistēmām, kuru daudzveidība nevar pastāvēt bez cilvēka līdzdalības. Lai saglabātu mežu, purvu un ūdenstilpju daudzveidību, cilvēkam labāk tur vispār nespert kāju, bet pļavās ir gluži otrādi. Tikai ilgstoša regulāra pļaušana un ganīšana uztur šīs savdabīgās ekosistēmas.

  • Apsaimniekošanas pārtraukšana

Zālāju daudzveidība šobrīd ir stipri apdraudēta. Dabiskie zālāji aizņem aptuveni 1% no Latvijas teritorijas, turklāt tos sastop galvenokārt nelielās platībās mozaīkveidā (Kabucis, 1997). Taču to platības ar katru gadu sarūk, un galvenais iemesls ir pēdējo gadu pārmaiņas zemes lietojumveidos. Kā zināms, pļavas ir ļoti dinamiskas augu sabiedrības. Tajās, pārtraucot pļaušanu un ganīšanu, strauji samazinās sugu daudzveidība, jo uzkrājas vecā kūla, tādēļ mainās mikroklimats, gaismas intensitāte, mitruma režīms. Tas traucē atjaunoties daudzām augu sugām, tādēļ pļavās sastopamo sugu skaits samazinās, kļūst nabadzīgāka arī sēklu banka augsnē. Sākoties aizaugšanai ar kokaugu sugām, samazinās arī ainaviskā vērtība. Turklāt jāņem vērā, ka ar katru gadu šādu neapsaimniekotu zālāju atjaunot ir arvien sarežģītāk un dārgāk.

Lauksaimniecības intensitātes samazināšanās rezultātā izveidojusies situācija, ka zālāju šobrīd ir vairāk nekā tos spēj un ir nepieciešams apsaimniekot. Protams, ka pirmās pļavas, ko pamet, ir mazvērtīgākās no lauksaimnieku viedokļa t.i. pļavas, kur iegūst mazu ražu un zelmenī ir liels barības ziņā mazvērtīgo augu sugu īpatsvars. Diemžēl tās ir augu sugām visbagātākās un botāniski vērtīgākās pļavas. Pašlaik novārtā atstāta arī liela daļa kultivēto ražīgo zālāju, tādēļ tuvākajos gados praktiski nav gaidāms, ka zemnieku saimniecības būs ieinteresētas atsākt dabas daudzveidībai vērtīgo pļavu un ganību apsaimniekošanu.

  • Lauksaimniecības intensifikācija
  •  iekultivēšana

Pašlaik dabisko zālāju iekultivēšana notiek niecīgos apmēros. Tomēr pilnībā to izslēgt no apdraudošo faktoru saraksta nevar. Šajā gadījumā iekultivēšana nav jāsaprot tikai kā radikāla iejaukšanās ekosistēmas procesos ar augsnes pāraršanu un mākslīga zālāja iesēšanu, bet arī kā dabiskā zālāja uzlabošana ar graudzāļu vai āboliņa piesēju un mēslošanu ar minerālmēsliem.
Jāatzīmē, ka kultivēšana ir bijis galvenais faktors dabisko zālāju platību sarukšanā 20. gadsimtā.

  • meliorācija

Meliorācija ir kardināli mainījusi dabisko zālāju augu sabiedrību izplatību Latvijā. Vēl 20. gs. pirmajā pusē 65% no visām dabiskajām pļavām un ganībām bija pārmitras (Sabardina 1957). Tātad tajās dominēja mitru un slapju augteņu augu sabiedrības (rinda Molinietalia, rinda Caricetalia nigrae un rinda Magnocaricetalia).
Sākoties intensīvai meliorācijai, jau uz 1967. gadu bija nosusinātas 2/3 no visām mitrajām pļavām un ganībām. Tā rezultātā mitro un slapjo pļavu un ganību biotopu sastopamība strauji samazinājās.
Tomēr ne vienmēr nosusināšanai bija tikai negatīva ietekme. Pļavās un ganībās ūdens režīmu sāka regulēt (galvenokārt ar rokām raktiem sekliem grāvjiem) jau 19. gadsimtā. Turpinot tradicionālo apsaimniekošanu, šādās teritorijās augu sabiedrībās mainījās dominējošās sugas, taču kopumā tās saglabāja daudzveidīgu sugu sastāvu. Šādās teritorijās nosusināšanas sistēmu ieteicams saglabāt.

  • Zemes lietojumveidu maiņa

Bieži notiek zālāju transformācija aramzemē vai meža zemē.

  • Piesārņojums

Gan sausās, gan slapjās pļavas apdraud ne vien aizaugšana, bet arī blakus esošās lauksaimniecības zemes. Īpaši raksturīgi tas ir upju ielejām, kur terašu nogāzēs ir pļavas, bet ārpus ielejas ir mēsloti lauki. Ar ūdeni, kas noplūst uz upi, mēslojums pamazām nonāk arī pļavās un veidojas tāds pats efekts, kā pļavu mēslojot. Slapjās pļavās augsnes bagātināšanās ar slāpekli veicina strauju parastās niedres izplatīšanos. Tā ātri kļūst par valdošo sugu, bet tikpat ātri no zelmeņa pazūd orhidejas, bezdelīgactiņas, retas grīšļu sugas, līdz raibā pļavas zelmeņa vietā var vērot tikai vienveidīgu niedru audzi.
Eitrofikāciju veicina arī slāpekļa nosēdumi no gaisa.

  • Zālāju īpašnieku un apsaimniekotāju zemā informētība par apsaimniekošanas nepieciešamību un tās veidu
Īpašniekiem trūkst informācijas par to, kāda ir bioloģiski pareiza un piemērota zālāju apsaimniekošana dažādos zālāju tipos.


Valsts politika un likumdošana


Apsaimniekošana un aizsardzība
  • Mēslošana - vēlama vai nevēlama

Dažādiem pļavu tipiem optimālais izmantošanas režīms atšķiras. Tomēr jebkurā pļavā daudzveidīgs sugu sastāvs var veidoties tikai tad, ja pļava netiek regulāri ielabota - netiek intensīvi mēslota vai piesētas graudzāles. Mēslojot pļavu, ļoti daudzas sugas iznīkst, jo tās izkonkurē barības vielām prasīgākas sugas (galvenokārt graudzāles - kamolzāle, pļavas auzene, timotiņš, mitrākās vietās pļavas lapsaste), kas spēj labāk uzņemt augsnē esošās barības vielas.
Tomēr pļava nenoplicinās, ja arī neveic mēslošanu. Pļavu augiem barības vielas uzkrājas augu zemākajās daļās - saknēs, audos pie sakņu kakla, apakšzemes dzinumos. Ja nepļauj pārāk vēlu rudenī, augi paspēj uzkrāt barības vielas nākošajam gadam. Arī tai pašā veģetācijas sezonā zāle pēc pļaušanas ataug, jo arī nopļautiem augiem paliek daudz barības vielu, ko tie izmanto atāla veidošanai. Turklāt ļoti liela biomasa lakstaugiem veidojas ar saknēm. Daļai sakņu rudenī atmirstot, augsnē veidojas jaunas barības vielas.
Mērena mēslošana ik pēc dažiem gadiem lielu ļaunumu sugu daudzveidībai nenodara. Agrāk zemnieki savas mazproduktīvās pļavas ik pa laikam tomēr mēsloja ar kūtsmēsliem. Vienīgais pļavu tips, kur pieļaujama mērena mēslošana, ir mēreni mitras un mitras pļavas. Mēslojums jādod tikai tik daudz, lai ekosistēmā tiktu atgrieztas organiskās vielas, kas tiek iznestas ar siena vākšanu un ganīšanu. Tādā veidā tiek aizkavēta augsnes noplicināšanās un saglabājas bagāts floristiskais sastāvs.

  • Ganīšana un pļaušana

Augu un dzīvnieku sugu daudzveidībai zālājos labvēlīgāka ir ganīšana nesienot mājlopus ķēdē, bet laižot aplokos. Dažviet attālākos Piejūras zvejniekciemos ir saglabājušās ļoti daudzveidīgas pļavas, jo tur zāle tiek pļauta ar rokām, un govis ganās brīvā vaļā.
Mēreni mitriem un mitriem pļavu biotopiem bagātās augtenēs svarīga ir regulāra pļaušana. Mēreni mitrās nabadzīgu augteņu pļavās un ganībās, kur aug parastā smilga, smaržzāle, šaurlapu ceļteka, rudens vēlpiene, baltais āboliņš u.c., vislabākā ir ganīšana. Tad veidojas ganībām raksturīgs īss zelmenis ar sugām, kuras pielāgojušās tieši ganīšanai. Šīs sugas pļavās, ko tikai pļauj, nemaz nevar attīstīties, jo augumā lielākie augi tās izkonkurē.
Mazāk intensīva apsaimniekošana nepieciešama sausajos zālājos gan nabadzīgās smilts augsnēs (klase Koelerio-Corynephoretea; aug aitu auzene, mazā mauraga, sveķene, čīkstuļi, vilkakūla, īstā (dzeltenā) madara), gan karbonātiskās augsnēs (klase Festuco-Brometea; aug lielziedu vīgrieze, kailā pļavauzīte, stepes timotiņš, bezstumbra usne, kalnu āboliņš). Labākais apsaimniekošanas veids ir ganīšana, iespējams, var iztikt arī ar ganīšanu ik pēc pāris gadiem. Tradicionāli šādās pļavās tika ganītas aitas un kazas. Taču jāuzmanās, lai ganīšanas intensitāte nebūtu par lielu.
Agrāk tika pļautas arī slapjas pļavas (klase Phragmito-Magnocaricetea, klase Scheuchzerio-Caricetea nigrae), kur aug pārsvarā grīšļi. Pļaušanas ietekmē tur veidojas liela sugu daudzveidība. Ganīšana un pļaušana ierobežo grīšļu pārmērīgu izplatīšanos, tie tad neveido lielus ciņus, kas tik raksturīgi pamestajām pļavām. Tieši pateicoties pļaušanai sastopamas daudzas orhideju sugas - dzegužpirkstītes, dzegužpuķes, purva dzeguzene, Lēzeļa lipare, naktsvijoles u.c. Šobrīd šādas pļavas Latvijā vēl ir sastopamas, bet ļoti liela daļa no tām jau ir sākušas aizaugt.

  • Ko nodara dedzināšana

Daudzi cilvēki ir sapratuši, ka dabiskie zālāji ir jāsaglabā gan dabas daudzveidībai, gan pašu priekam. Tomēr šobrīd to apsaimniekošanā tiek pielaistas kļūdas. Daudzviet zālājus nevis nopļauj vai nogana, bet naudas un laika trūkuma vai citu iemeslu dēļ tās pavasarī dedzina. Tas būtībā nodara vēl lielāku postu, nekā pļavas neapsaimniekošana. Protams, pļava neaizaug, it kā mērķis sasniegts. Taču jau pirmajā gadā pēc dedzināšanas vairs nav tik krāšņs zelmenis. Daudzas sugas ir iznīkušas. Īpaši cieš blīvceru graudzāles, piemēram, kailā pļavauzīte, stepes timotiņš, pazūd arī daudzas divdīgļlapju sugas. Dedzinātā pļavā iztur tikai dažas sugas, galvenokārt tās ir stīgojošās graudzāles (plūksnainā īskāje, smiltāju ciesa), kuras stipri izplatās, samazinot sugu daudzveidību, un tātad arī pļavas botānisko un ainavisko vērtību.
Dedzinot kūlu, aiziet bojā ne vien augu sugas, bet arī ļoti daudzas kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku sugas. Ekosistēmā tiek izjaukts līdzsvars starp dažādām organismu grupām, kur katram dzīvajam radījumam ir savs uzdevums.

Zālāju aizsardzības pasākumi un programmas

Dabisko zālāju aizsardzība Latvijā ir vērtējama kā nepietiekama. Vairums bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgo zālāju biotopu nav pietiekami pārstāvēti aizsargājamajās dabas teritorijās. Diemžēl arī teritorijās, kuras ir aizsargājamas, piemēram, kā kalcifīlie zālāji dabas parkā "Abavas ieleja", piejūras pļavas liegumā "Randu pļavas", slapjās pļavas liegumā "Diļļu pļavas" u.c. dabiskie zālāji aizaug, jo nenotiek gandrīz nekāda to apsaimniekošana un nav nodrošināta aizsardzība.

Pašlaik nozīmīgākās aktivitātes dabisko zālāju saglabāšanā saistās ar Eiropas Savienības speciālās pirmsiestāšanās programmas lauksaimniecībai un lauku attīstībai SAPARD apakšprogrammu "Bioloģiskās daudzveidības un lauku ainavas saglabāšana"


Pētījumi un monitorings

  • Kartēšana

Dabiskos zālājus kartēja Latvijas zinātņu akadēmijas Bioloģijas Institūta Botānikas laboratorijas veiktā zinātniskajā projektā "Latvijas veģetācijas kartēšana un ģeobotāniskā rajonēšana" (1953-1970), tēmas vadītāja Laima Tabaka). Izveidotā karte nav publicēta.

Pašlaik noris dabisko zālāju kartēšana Latvijas Dabas fonda projekta "Dabisko pļavu kartēšana" ietvaros. Projekta vadītājs I.Kabucis.

  • Veģetācijas (augu sabiedrību) pētījumi

Plašākie dabisko zālāju veģetācijas pētījumi Latvijā sākās ar G.Sabardinas darbību Latvijas zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā Botānikas laboratorijā projektā "Dabisko pļavu fitocenoloģija" (1951-1957, tēmas vadītāja Gali Sabardina). Darba rezultāti publicēti vienā monogrāfijā un vairākās publikācijās. Pētījumi veikti pēc floristiskās-dominantu metodes, kas bija plaši izplatīta bijušās Padomju Savienības teritorijā.
No 1960tiem līdz pat 1980tiem gadiem dabisko zālāju veģetācijas pētījumi bija ļoti fragmentāri. Atsevišķas publikācijas ir K.Birkmanei, J.Juknai. Intensīvāki pētījumi atsākās 1980to gadu otrajā pusē. Tie tiek veikti pēc floristiski-ekoloģiskās jeb Brauna-Blankē metodes.

  • Ekoloģiskie pētījumi

Ekoloģiski pētījumi dabisko zālāju ekosistēmās Latvijā līdz pat šim brīdim ir vāji attīstīti. 1950-1970 gados tie veikti Latvijas universitātes Bioloģijas institūta Botānikas laboratorijā, galvenokārt saistībā ar pļavu augu sastopamību atkarībā no dažādu mikroelementu daudzuma augsnē. Pašlaik nozīmīgākie pētījumi ir Randu pļavās, kur notiek pastāvīgie novērojumi jeb monitorings.

  • Monitorings

Randu pļavas. Pētījumi sākti 1996. gadā, tos veic Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Bioindikācijas laboratorija V.Meleča vadībā. Galvenie pētījumu objekti: zāles stāva posmkāji un veģetācijas struktūra.
(Lit.: Melecis V., Karpa A., Kabucis I., Savičs F., Liepiņa L. 1997. Distribution of grassland arthropods along a coenocline of seashore meadow vegetation. Proceedings of the Latvian Academy of Sciences. 51 (5/6): 222-233.)

Engures ezera dabas parks. Pētījumi sākti 1995. gadā V. Meleča vadībā. Veģetācijas pētījumus veic Latvijas universitātes Bioloģijas institūta Botānikas laboratorija V. Šulca vadībā. Monitoringa novērojumi notiek dažādos biotopos, starp kuriem ir arī vairāki mitru un slapju dabisko zālāju biotopi.
(Lit.:Gavrilova G., Jermacāne S. 2002. Nemeža biotopu lakstaugu stāva dinamika Engures ezera dabas parkā. LU 60. zinātniskā konference. Ģeogrāfija, ģeoloģija, zemes zinātne. Referātu tēzes. Rīga. 45-47.lpp.;
Melecis V., Karpa A. 2002. Zāles stāva kukaiņu sugu daudzveidības izmaiņas Engures ezera dabas parkā. LU 60. zinātniskā konference. Ģeogrāfija, ģeoloģija, zemes zinātne. Referātu tēzes. Rīga. 94. lpp.)

Abavas ieleja. Pētījumi sākti 2000. gadā Eurograssland projektu ietvaros. Projektu realizē Latvijas Dabas fonds (S. Jermacāne, I.Kabucis). Monitoringa mērķis ir noskaidrot, kā mainās dažādu tipu kalcifīlo pļavu un ganību augājs pastāvīgas, bet neregulāras (nesistemātiskas) apsaimniekošanas ietekmē un kā notiek zālāju veģetācijas atjaunošanās atmatās ganīšanas un pļaušanas ietekmē.


Starptautiskā sadarbība

Projekts "Eurograssland". Sadarbībā ar Overaiselas provinci Nīderlandē, Eurograssland projektu ietvaros 1998. gadā Latvijas Dabas fonds īstenoja projektu Abavas ielejas pļavas. Projekta mērķis bija izstrādāt rīcības programmu dabisko zālāju aizsardzībai, aktīvi iesaistot zemniekus un valsts institūcijas. Šī projekta ietvaros tika uzsākts arī kalcifīlo pļavu un ganību apsaimniekošanas monitorings.
Projekts "Dabisko pļavu kartēšana". Latvijas Dabas fonds. Sadarbība ar Nīderlandi. Projekts sākts 2000. gadā. Mērķis: veikt dabisko zālāju augu sabiedrību kartēšanu.


Literatūra un publikācijas Latvijā

Informatīvi bukleti par dabas daudzveidības saglabāšanu pļavās:

Strazdiņa E., Auniņš A., Kabucis I., Priednieks J. 2000. Dabas daudzveidības saglabāšana lauku ainavā. Latvijas Dabas fonds, 20 lpp.
Kabucis I., Strazdiņa E., Šternbergs M. Bagātības lauku ainavā. Latvijas Dabas fonds, 22 lpp.

Informāciju par tradicionālo apsaimniekošanu var meklēt:

Dumpe L. 1964. Ražas novākšanas veidu attīstība Latvijā. LPSR Vēstures Muzeja Raksti. Etnogrāfija. Rīga.
Dumpe L. 1985. Lopkopība Latvijā 19. gs. un 20. gs. sākumā. Etnogrāfisks apcerējums. Rīga. Zinātne.
Dumpe L. 1999. Mežu izmantošanas attīstība Latvijā. Gr. Latvijas mežu vēsture līdz 1940. gadam. H.Strods (red.). WWF - Pasaules Dabas Fonds. Rīga. 305-358 lpp.


Autors: M. ģeogr. Solvita Rūsiņa

Folder Dabisko un kultivēto zālāju pazīmes
Folder Latvijas dabisko zālāju klasifikācija