This site uses cookies in order to function as expected. By continuing, you are agreeing to our cookie policy.
Agree and close

Folder Piekrastes raksturojums, flora un fauna

    Pludmales (liedagi) parasti veido viegli izskalojami nogulumieži (smilts, grants, oļi) un ir tieši pakļautas regulārai jūras un vēja ietekmei. Ejot gar ūdens līniju no Nidas līdz Ainažiem, varam redzēt gan smilšainas, gan akmeņainas, gan oļainas un granšainas pludmales. To platums svārstās no 5-10 līdz 50-100 metriem un pat vairāk. Pārsvarā sastopamas smilšainas pludmales, kurās vērojama lielāka sugu un biotopu daudzveidība, salīdzinot ar citām pludmalēm. Raksturīgākās augu sugas ir Baltijas šķēpene Cakile baltica, kālija sālszāle Salsola kali un biezlapainā sālsvirza Honckenya peploides. Šie augi parasti aug izklaidus vai nelielās grupās. Visvairāk augu sugu ir zemajās mitrajās pludmalēs, kurās dominē viengadīgie augi, piemēram, balandas un balodenes. It īpaši labi pludmales augu sabiedrības vērot augustā un septembrī, kad augu sugu sastāvs nostabilizējies un var redzēt plankumainu vai dažviet vienlaidus augu segu. Citādi biotopi attīstās akmeņainajās pludmalēs, kur dominē daudzgadīgie lakstaugi (Laime, 2000).

    Kāpas ir vēja sanesti smilšu pauguri. Jūras krastā sastopamas gan atklātas kāpas, gan ar kokiem un krūmiem apaugušas kāpas. Atklātajās kāpās izdalāmas divas kāpu joslas: primārās kāpas un pelēkās kāpas. Primārās kāpas ir vistuvāk jūrai esošās kāpas, kuras parasti robežojas ar pludmali un kurās notiek smilšu pārpūšana. Primārās kāpas raksturīgas tajos krasta posmos, kur notiek akumulācija jeb smilšu uzkrāšanās. Primāro kāpu kopgarums Latvijā ir ap 240 km (Anon., 1993). Primāro kāpu veidošanās sākas ar embrionālajām kāpām, kas ir nelieli, aptuveni līdz 50 cm augsti smilšu pauguriņi ar skraju veģetāciju.
Smiltīm uzkrājoties un attīstoties augājam, šīs pirmējās kāpas pārtop par priekškāpām. To vidējais augstums ir 1-3 m, lai gan ir sastopamas arī 5-6 m un augstākas priekškāpas. Pārsvarā ir piekrastes posmi, kur ir viena priekškāpa, vidēji 50 m plata. Bet vietās, kur ir aktīvāki smilšu akumulācijas procesi, veidojas 2 vai 3 priekškāpas 100 un vairāk metru platumā. Priekškāpās dominē graudzāles, no kurām izplatītākās ir smiltāju kāpuniedre Ammophila arenaria, slotiņu ciesa Calamagrostis epigeios, smiltāju kāpukviesis Leymus arenarius un smilts auzene Festuca arenaria. Latvijā raksturīgas arī priekškāpas ar krūmiem, galvenokārt, ar kārkliem: klūdziņu kārklu Salix viminalis un smiltāju vītolu Salix daphnoides. Tie ir stādīti kāpu nostiprināšanai vai ieviesušies paši.

    Pludmalēs un primārajās kāpās konstatētas 282 augu sugas (Laime, 2000). Šie dati iegūti no Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes botāniķu pētījumiem laikā no 1989.-2002.gadam. Konstatēto sugu liela daļa pieder nezālēm, dārzbēgļiem un ievazātiem augiem. Salīdzinot pludmales un primāro kāpu floru dažādos piekrastes posmos, konstatēts, ka tā daudz bagātāka ir Rīgas līča piekrastē, it īpaši posmā Rīga-Kolka. Rīgas līča piekrastē konstatētas 240 sugas, Baltijas jūras piekrastē no Nidas līdz Kolkai 113 sugas. Tas izskaidrojams ar piekrastes biotopu dažādību un galvenokārt attiecas uz Rīgas līča Kurzemes piekrasti.

    Pelēkās kāpas ir sekundāro kāpu veids, kas attīstās no priekškāpām. Pelēkās kāpas ir nosacīti stabilas kāpas, kuru augāju veido sūnas, ķērpji un zemi lakstaugi, kā arī atsevišķi koki un krūmi. Pelēkajās kāpās Latvijā konstatētas 163 paparžaugu un sēklaugu sugas, 30 sūnu sugas un 44 ķērpju sugas (2.,3. tabula), no kurām 23 pieder Latvijas Sarkanās grāmatas sugām (Laime, Rove, 2001). Īpaša uzmanība jāvelta sugām, kuru dzīvotnes galvenokārt saistītas ar pelēkajām kāpām un kurām ir mazs areāls, piemēram, smiltāja neļķe Dianthus arenarius subsp. arenarius.

Pelēkās kāpas Latvijā ir rets, īpaši aizsargājams biotops (Anon., 2001) un izplatītas nevienmērīgi, galvenokārt, Baltijas jūras piekrastē. Pelēko kāpu platums svārstās no dažiem metriem līdz pat 30-50 metriem. Rīgas līča piekrastē pelēko kāpu vidējais platums ir 5 metri. Baltijas jūras piekrastē tas ir 5 līdz 10 metri. Plašākās pelēkās kāpas konstatētas Užavā (platums ap 50 metri) un Pāvilostas ziemeļdaļā (platums ap 100 metri).


    Piekrastes biotopu kompleksa sastāvdaļa ir starpkāpu ieplakas, kuras raksturīgas galvenokārt krasta posmiem ar zemām pludmalēm, kā arī robežjoslā starp priekškāpām un pelēkajām kāpām vai kāpu mežu. Retas ir starpkāpu ieplakas ar kalcifilo zāļu purvu augu sugām (Laime, Pakalne, 2000). Jūras krastam Latvijā raksturīgi arī stāvkrasti, kas radušies abrāzijas un noskalošanas ietekmē (Ulsts, 1998). Īpaši interesanti ir stāvkrasti ar avotiem un kalcifilām augu sugām, kā arī ar smilšakmens atsegumiem.

   
    Rīgas līča piekrastes seklūdens daļā ļoti tipiski ir mitrāji ar augsto lakstaugu audzēm, kur dominējošās augu sugas ir parastā niedre Phragmites australis, zilganais meldrs Scirpus tabernaemontani un jūrmalas gumumeldrs Bolboschoenus maritimus. Šo mitrāju lielākā daļa robežojas ar mitrām pludmalēm un piejūras pļavām. Plašākie mitrāji vērojami starp Ainažiem un Salacgrīvu, kā arī starp Bērzciemu un Roju.



FLORA

Tipiskās augu sugas pludmalē un primārajās kāpās

Pludmalē

Cakile baltica

Baltijas šķēpene

Atriplex littoralis

jūrmalas balodene

Agrostis stolonifera

ložņu smilga

Salsola kali

kālija sālszāle

Equisetum arvense

tīruma kosa

Tussilago farfara

māllēpe

Juncus articulatus

spožaugļu donis

Juncus bufonius

krupju donis

Sagina nodosa

mezglainā gaurenīte

Primārajās kāpās

Ammophila arenaria

smiltāju kāpuniedre

Leymus arenarius

smiltāju kāpukviesis

X Calammophila baltica

Baltijas kāpuniedre

Calamagrostis epigeios

smiltāju ciesa

Festuca arenaria

smiltāju auzene

Elytrigia x littorea

jūrmalas vārpata

Hieracium umbellatum

čemurainā mauraga

Artemisia campestris

lauku vībotne

Honckenya peploides

pelcīšu honkēnija

Salix daphnoides

smilšu kārkls


Pelēko kāpu raksturīgās augu sugas

Paparžaugi un sēklaugi

Arctostaphylos uva-ursi

parastā miltene

Artemisia campestris

lauka vībotne

Carex arenaria

smilts grīslis

Corynephorus canescens

iesirmā kāpsmildzene

Dianthus arenarius

smiltāja neļķe

Festuca sabulosa

kāpu auzene

Galium mollugo

mīkstā madara

Galium verum

īstā madara

Hieracium umbellatum

čemurainā mauraga

Jasione montana

kalnu norgalvīte

Koeleria glauca

zilganā kelērija

Pulsatilla pratensis

pļavas silpurene

Salix rosmarinifolia

ložņu kārkls

Sedum acre

kodīgais laimiņš

Thymus serpyllum

mazais mārsils

Epipactis atrorubens

sarkanā dzeguzene

Empetrum nigrum

melnā vistene

Honckenya peploides

pelcīšu honkēnija

Viola canina

suņu vijolīte

Viola tricolor

trejkrāsu vijolīte

Sūnas

Brachythecium albicans

noras īsvācelīte

Ceratodon purpureus

purpura ragzobe

Dicranum scoparium

slotiņu divzobe

Hypnum cupressiforme

ciprešu hipns

Pleurozium schreberi

Šrebera rūsaine

Racomitrium canescens

sirmā sarmenīte

Racomitrium ericoides

ēriku sarmenīte

Tortella inclinata

nokarenā vijzobīte

Tortula ruralis

noras vijzobe

Ķērpji

Cetraria aculeata

 

Cetraria ericetorum

 

Cladonia chlorophea

 

Cladonia fimbriata

 

Cladonia furcata

 

Cladonia glauca

 

Cladonia gracilis

 

Cladonia mitis

 

Cladonia portentosa

 

Cladonia rangiferina

 

Cladonia rangiformis

 

Cladonia verticillata

 

Hypogymnia physodes

 

Peltigera canina

 

Peltigera didactila

 

Peltigera rufescens

 




FAUNA

    Jūras krasta biotopi ir nozīmīgas dzīvotnes, barošanās un migrāciju vietas daudzām dzīvnieku sugām. Piekrastes zonā konstatēta vismaz puse no Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļautajām putnu sugām, piemēram, Sāmsalas dižpīle Tadorna tadorna, jūrasžagata Haemotopus ostralegus, dzeltenais tārtiņš Pluvialis apricaria, Šinca šņibītis Calidris alpina schinzii u.c. Vairākums no tām konstatētas tieši migrāciju laikā (Ādamsons, 1986, Lipsbergs, 1985, Pēterhofs, 1984). Tas pats attiecas uz sikspārņiem. Rudens migrāciju laikā, piemēram, Papes ornitoloģiskajā stacionārā konstatētas visas 15 Latvijā sastopamo sikspārņu sugas (Pētersons, 1997). Smilšainās pludmales un priekškāpas uzskatāmas par smilšu krupim Bufo calamita tipisku biotopu. Līdz šim piekrastē konstatētas vairākas izolētas populācijas (Bērziņš, 1984, 1987, 1988). Jūras krastā, it īpaši vietās, kur daudz sapludu, novērojama samērā liela kukaiņu daudzveidība. Sastopamas arī vairākas Latvijā retas sugas, piemēram, kuprainā celmmuša Laphria gibbosa, dzeltenā celmmuša Laphria flava, jūrmalas smilšvabole Cicindela maritima.