This site uses cookies in order to function as expected. By continuing, you are agreeing to our cookie policy.
Agree and close

Folder Jūras un piekrastes bioloģiskā daudzveidība

JŪRAS PIEKRASTES BIOLOĢISKĀ DAUDZVEIDĪBA
Sagatavoja: Brigita Laime, LU Bioloģijas fakultāte

    Jūras krasta kopgarums Latvijā ir ap 496 km. Pašreizējais jūras krasts ir samērā jauns veidojums (divi līdz daži tūkstoši gadu), kas radies, atkāpjoties Litorīnas jūrai. Protams, ka vairāk vai mazāk piekrastes biotopi ir attīstījušies cilvēka darbības ietekmē (zvejniecība, mežsaimniecība, lopkopība un zemkopība, militārā darbība u.c.). Aptuveni 90 % no krasta veido dabiski biotopi, pārējā daļa ir apbūvēta (ostas, dzīvojamās mājas) vai citādi pārveidota. Taču, neraugoties uz to, Baltijas jūras piekrastei Latvijā raksturīga liela sugu un dabisko biotopu daudzveidība. Īss pārskats par jūras krasta galvenajiem biotopu tipiem atrodams Latvijas biotopu klasifikatorā (Kabucis, 2001). Vispārēju biotopu raksturojumu varat atrast arī šeit: http://latvijas.daba.lv/biotopi/

Piekrastes raksturojums, flora un fauna



JŪRAS BIOLOĢISKĀ DAUDZVEIDĪBA
Sagatavoja: Anda Ikauniece, LU Hidroekoloģijas institūts

    Baltijas jūra izceļas citu sāļā ūdens baseinu vidū ar savu relatīvi zemo sāļumu, kas nosaka šeit sastopamo sugu skaitu. Skaitliski ir maz ūdens organismu sugu, kas piemērojušās dzīvei iesāļā ūdenī. Latvijas jūras teritorija aptver divas salīdzinoši atšķirīgas ekosistēmas - Baltijas jūras austrumu daļu un Rīgas līci (izņemot tā ziemeļu daļu). Baltijas jūrā ūdens sāļums ir lielāks (ap 7 PSV - praktiskā sāļuma vienības) nekā Rīgas līcī (ap 5 PSV), tāpēc arī lielāka sugu daudzveidība.

    Gan jūras, gan līča ekosistēmā izšķiramas divas atšķirīgas dzīvesvides - piekrastes zona un atklātā daļa. Piekrastes daļā, vietās ar piemērotu substrātu - akmeņiem, sastopamas bentisko aļģu audzes, kurās bioloģiskā daudzveidība ir vislielākā jūras ekosistēmā. sugu Audzes kalpo kā nārsta vieta un barošanās vieta zivīm. Atklātajā daļā izdala ūdens jeb pelaģisko cenozi un jūras dibens jeb bentisko cenozi. Pelaģiskajā cenozē nozīmīgākās ir planktona grupas - fitoplanktons (mikroskopiskās aļģes) un zooplanktons (mikroskopiski vēžveidīgie u.c. dzīvnieki). Bentisko cenozi - zoobentosu pārstāv gruntī mītošie dzīvnieki.



APDRAUDOŠIE FAKTORI

    Par lielāko draudu ekosistēmai tiek uzskatīta eitrofikācija - barības vielu koncentrācijas pieaugums ūdenī, kas izraisa izmaiņas ekosistēmās. Bentisko aļģu audzēs eitrofikācijas gaitā mainās sugu struktūra - daudzgadīgās aļģes nomaina viengadīgās (Cladophora sp.), tādējādi mainās visa biotopa kvalitāte. Samazinoties ūdens caurspīdībai, samazinās arī aļģu izplatības dziļums, aļģu daudzums un arī sistēmas pašattīrīšanās spēja. Pelaģiskajā cenozē eitrofikācija veicina fitoplanktona masveidīgu attīstību un zooplanktona sugu struktūras izmaiņas, pieaugot augēdāju sugu daudzumam. Bentosa cenozē arī notiek sugu struktūras izmaiņas, palielinoties filtrētāju sugu skaitam. Latvijas apstākļos tā ir viena gliemeņu suga, tāpēc iespējama sugu skaita samazināšanās un vienas sugas dominance. Pieaugot atmirušā un grimstošā fitoplanktona daudzumam, gruntī var pasliktināties skābekļa apstākļi. Iestājoties skābekļa deficītam, iespējama pilnīga bentiskās cenozes izzušana.
    Draudus ekosistēmai var radīt arī citas cilvēka darbības - ostu labiekārtošana bez iepriekšējas ūdens vides izpētes, grunts un atkritumu izgāšana jūrā, neadekvāta zvejniecības intensitāte, naftas produktu izplūdes.
    Latvijā eitrofikācijas ietekme uz jūras ekosistēmām spilgti izpaudās 20.gs. 70.-80.gados. Vislabāk tas dokumentēts Rīgas līcī, kur palielinājās fitoplanktona biomasa un zooplanktona daudzums (tieši pieaugot augēdāju dzīvnieku skaitam). Savukārt bentosa cenozē vispirms mainījās dzīvnieku grupu attiecības, palielinājās filtrējošās gliemenes Macoma baltica daudzums, bet 90.gadu sākumā tika novērots vispārējs bentisko dzīvnieku skaita kritums un noteiktu sugu (galvenokārt sānpelžu) pazušana no atsevišķām līča daļām. Kaut arī kopš 1995.g. bentosa cenozes stāvoklis pakāpeniski uzlabojies, centrālajos līča rajonos 2000.-2001.g. bentisko organismu ir ļoti maz. Bentisko aļģu audzēm arī 20.gs. 80.gados konstatēta dziļuma izplatības robežas samazināšanās un viengadīgo aļģu dominance.
    Otrs lielākais drauds jūras ekosistēmām līdz šim bijusi naftas produktu noplūde. Baltijas jūras piekrastes bentisko aļģu audzēs konstatēts ievērojama audžu platību samazināšanās 90.gadu sākumā pēc tankkuģa "Globe Asimi" avārijas šajā rajonā 1983.gadā.

Invazīvās sugas jūras ekosistēmā

Kaut arī Latvijas jūras teritorijā konstatēti vairāki desmiti invazīvo sugu, to ieviešanās sekām ir grūti izsekot, jo trūkst ziņu par ekosistēmas stāvokli pirms šo sugu parādīšanās. Tāpēc invazīvo sugu ietekmi iespējams novērtēt divām no tām, kuras parādījušās pēdējo 15 gadu laikā - bentiskam tārpam Marenzelleria viridis un zooplanktona kladocerai Cercopagis pengoi. Sugas ir labi adaptējušās dzīvei Latvijas jūras ūdeņos, tomēr pilnīgas informācijas par to ietekmi uz vidi vēl trūkst. Pastāv iespēja, ka M.viridis konkurē ar vietējām bentisko tārpu sugām. Attiecībā uz C.pengoi konstatēta viena nepatīkama, kaut arī tautsaimnieciska, parādība - sugas īpatņi vasaras laikā sakrājas izliktajos zvejas tīklos, tos nedaudz bojājot un mazinot lomu apjomus. 

Pilnīgs sugu apraksts un attēli pieejami Baltijas jūras invazīvo sugu datubāzē.



ATBILDĪGĀS INSTITŪCIJAS UN ORGANIZĀCIJAS

Valsts iestādes

Zinātniskās iestādes



VALSTS POLITIKA UN LIKUMDOŠANA

Vienotas apstiprinātas jūras ekosistēmas apsaimniekošanas stratēģijas nav. Vispārīgie normatīvie akti un likumi attiecas gan uz jūras piekrastes joslu - uz dabas resursu izmantošanu, gan uz visu jūras teritoriju.

Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programmā (2000) ietverta īpaša jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai veltīta sadaļa.


APSAIMNIEKOŠANA UN AIZSARDZĪBA

Jūras ekosistēmas apsaimniekošana patlaban vairāk orientēta uz piekrastes joslu un tieši izmantojamiem dabas resursiem - zivīm, jūras dibennogulumiem.
Vairums jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai nepieciešamo pasākumu, kas minēti Nacionālā Bioloģiskās daudzveidības aizsardzības Programmā, saistāmi ar vispārējo jūras piesārņojuma un eitrofikācijas mazināšanu. Konkrētu jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzības pasākumu plāns izstrādāts vāji. Galvenā uzmanība tajā veltīta ar bioloģisko daudzveidību pakārtoti saistītiem jautājumiem: vides aizsardzībai ostās un naftas piesārņojuma apkarošanai.
Latvija ir nominējusi četras jūras teritorijas kā Baltijas jūras aizsargājamās teritorijas (Baltic Sea Protected Areas) Helsinku Komisijas HELCOM darba ietvaros. Bioloģiskā daudzveidība šajās teritorijās ir viens no izvēles kritērijiem. Kaut arī trīs no tām ietilpst jau esošu aizsargājamu rajonu robežās: Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, Slīteres rezervātā un Engures dabas parkā, faktiska teritoriju aizsardzība un apsaimniekošana izpaliek.
Arī Latvijā nozīmētajās Putniem starptautiski nozīmīgajās vietās jūras rajonos nav nekādas reālas aizsardzības.

    Jūras piekraste Latvijā tiek aizsargāta jau vairāk kā 150 gadus. Dažādos laikos aizsargjoslas platums mainījies robežās no 100 līdz 300 m. Šobrīd ir 300 m plata aizsargjosla, kurā noteikti ierobežojumi celtniecībai, meža izmantošanai un citām darbībām. Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (ĪADT) kopgarums gar jūru ir aptuveni 232 km (Laime, 2000). Diemžēl pašreizējie ĪADT-u funkcionālie zonējumi un tiem atbilstošie vispārējie aizsardzības noteikumi diezgan maz ir orientēti uz jūras krasta biotopu un sugu saglabāšanu. Lielākajai daļai piekrastes, ko aizņem ĪADT, ir raksturīgs aizsargājamo ainavu apvidus vai neitrālais režīms, kas paredz ļoti maz ierobežojumu, kuri veicinātu dabas daudzveidības saglabāšanu. Tikai 34 % no aizsargājamā krasta kopgaruma attiecas uz dabas liegumiem. Lielākā daļa jūras krasta biotopu pieder pie Eiropā aizsargājamiem biotopiem (Anon., 1996; Kabucis, 2000).


PĒTĪJUMI UN MONITORINGS

Monitorings

Programma "Jūras vides monitorings" - veic LU Hidroekoloģijas institūta Jūras monitoringa nodaļa (tālr. 7614840, fakss 7601995, e-pasts juris@monit.lu.lv). Programma iekļauj abiotisko vides faktoru (ūdens temperatūras, sāļuma, ķīmisko savienojumu, naftas un smago metālu koncentrācijas dažādās matricēs) un bioloģisko parametru (fitoplanktona, zooplanktona, zoobentosa, fitobentosa) regulārus novērojumus Latvijas jūras teritorijā visa gada laikā. Ziņojums par ekosistēmas stāvokli tiek katru gadu iesniegts Latvijas Vides aģentūrai.

Apspriešanas stadijā ir 2001.g. beigās izstrādātā Jūras bioloģiskās daudzveidības monitoringa programma, kas ietver jūras putnu, zivju un roņu monitoringu, kā arī paredz ciešu sadarbību ar jūras vides monitoringa programmu. Jūras bioloģiskās daudzveidības monitoringu paredzēts realizēt, sadarbojoties LU Bioloģijas institūtam, Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūtam, LU Hidroekoloģijas institūtam.

Patreizējie pētījumi

2000.-2002.g. LU Hidroekoloģijas institūta jūras ekosistēmas zinātnisko pētījumu projekti:

  • A.Andrušaitis "Pelagiāla - bentosa mijiedarbības izpēte Rīgas līča atklātajā daļā"
  • M.Balode "Vides faktoru ietekme uz potenciāli toksisko aļģu attīstību un toksīnu producēšanu"
  • E.Boikova "Sezonālie procesi un mehānismi Rīgas jūras līča ekosistēmas vielu apritē"
  • Papildus informācija par projektiem pieejama Latvijas Zinātnes Padomes mājas lapā


STARPTAUTISKĀ SADARBĪBA



LITERATŪRA

Ādamsons V. 1986. Putnu novērojumi 1986. gada rudenī Bērzciema jūrmalā. - Putni dabā, 4, 45-46.
Anon. 1993. Latvijas jūras krastu monitorings. Rīga. LR VAK Pētījumu centrs.

Anon. 1996. Council Directive 92/43/EEC of 21 May 1992, on the conservation of natural habitats and of wild fauna and flora. In: European Community environment legislation. Vol. 4. Pp. 81-158.
Anon. 2001. Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu (Latvijas Republikas Ministru kabineta 2000.gada 5.decembra noteikumi Nr.421). Grām.: Sugu un biotopu aizsardzība Latvijā. Rīga. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.
Bērziņš A. 1984. Smilšu krupja - Bufo calamita Laur. - izplatība Latvijā. - Retie augi un dzīvnieki, 33-36.
Bērziņš A. 1987. Jaunas ziņas par smilšu krupi - Bufo calamita Laur. - Latvijā, - Retie augi un dzīvnieki, 26-31.
Bērziņš A. 1988. Smilšu krupja - Bufo calamita Laur. - vasaras slēptuves. - Retie augi un dzīvnieki, 43-47.
Kabucis I. 2000. Biotopu rokasgrāmata. Rīga. Latvijas Dabas fonds.
Kabucis I. 2001. Latvijas biotopi. Rīga. Latvijas Dabas fonds, 96.
Laime, B.2000. Pludmales un primāro kāpu aizsardzības plāns. (Projekta pārskats). Rīga. Latvijas Dabas fonds.
Laime B., Pakalne M. 2000. Starpkāpu ieplaku un vigu veģetācija Latvijā. Zemes un Vides zinātņu sekcijas referātu tēzes. 95-96.
Laime, B., Rove, I. 2001. Pelēko kāpu aizsardzības plāns. (Projekta pārskats). Rīga. Latvijas Dabas fonds.
Lipsbergs J, Lipsbergs U., Strazds A., Strazds M. 1985. Retie un aizsargājamie putni Rīgas jūras līča piekrastē. - Retie augi un dzīvnieki, 63-70.
Pēterhofs E. 1984. Retie un aizsargājamie putni Kurzemes pussalas ziemeļaustrumu piekrastē. - Retie augi un dzīvnieki, 36-41.
Pētersons G. 1997. Latvijas sikspārņi, Rīga, Gandrs, 50 lpp.
Ulsts, V. 1998. Baltijas jūras Latvijas krasta zona. Rīga. Valsts ģeoloģijas dienests.

Folder Piekrastes raksturojums, flora un fauna