This site uses cookies in order to function as expected. By continuing, you are agreeing to our cookie policy.
Agree and close

Folder Invazīvās sugas

Mūsdienās invazīvās sugas tiek uzskatītas par vienu no būtiskākajiem biotas izmaiņu indikatoriem un apdraudējumiem bioloģiskajai daudzveidībai, ko veicinājusi vietējiem apstākļiem neraksturīgu sugu introdukcija, migrācijas, tirdzniecības sakaru un transporta ceļu attīstība pēdējo divu gadsimtu laikā, kā arī pieaugošā antropogēnā slodze uz dabiskajām ekosistēmām. Šīs sugas var radīt būtiskas izmaiņas ekosistēmās un veicina biotas homogenizāciju, kā arī var būt iemesls vietējo sugu izzušanai.

Visas citzemju sugas nav uzskatāmas par invazīvām. Invazīva (no latīņu invasus = iebrukt, iekarot) suga ir tāda, kuras izturēšanās vietējās ekosistēmās ir agresīva. Invazīvas sugas spēj ātri savairoties, sekmīgi izplatīties un izkonkurēt vietējās sugas. Tās ir sugas, kas nejauši ieceļojušas vai pārgājušas savvaļā ārpus cilvēka kontroles, spēj izdzīvot un izplatīties arī bez cilvēka palīdzības gan cilvēka radītos apstākļos, gan ārpus tiem. Pamatoti tiek uzskatīts, ka invazīvās sugas apdraud gan vietējās ekosistēmas, gan pret vides apstākļiem jutīgas sugas, pārmaina vidi sev labvēlīgā virzienā, izspriežot vājākus konkurentus. Tās ne vien apdraud vietējo bioloģisko daudzveidību, bet arī rada ekonomiskus zaudējumus, ainavas izmaiņas vai negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Tomēr ne vienmēr kaitējums ir objektīvi pierādāms un izmērāms, tāpēc, vērtējot šo sugu raksturu neitrālāk, varam uzskatīt, ka tās ir visas citzemju sugas, kam piemīt izteikta citu sugu izkonkurēšanas, straujas savairošanās un izplatīšanās spēja.
 
Citzemju augu sugas Latvijā
Latvijas flora attīstījusies aptuveni 10 tūkstoš gadu laikā pēc pēdējā apledojuma atkāpšanās. Lielākā daļa augu sugu (apmēram 2/3 jeb 1937 sugas) Latvijā ienākušas dabiskā ceļā un tiek sauktas par vietējām sugām. Pārējo sugu ieceļošana saistīta ar cilvēka darbību – tās ieviestas apzināti kā kultūraugi, dekoratīvi vai citādi cilvēkiem noderīgi augi vai ieceļojušas nejauši līdz ar kravu pārvadājumiem un transportu. Tās ir citzemju jeb svešzemju sugas.

Atsevišķas citzemju augu sugas, kas ienākušas senāk un tiek sauktas par arheofītiem, spējušas pārvarēt vietējo augu konkurenci un kļuvušas par dabisko ekosistēmu sastāvdaļu jeb pilnībā naturalizējušās. Citzemju augu sugas, kas ienākušas jaunākos laikos un pārgājušas savvaļā ārpus cilvēku kontroles, sauc par neofītiem.

Vispārpieņemts, ka Eiropā laika robežlīnija starp arheofītiem un neofītiem tiek vilkta ar 16. gs. sākumu – Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu, kas nozīmēja jaunu zemju un kontinentu iepazīšanu un tam likumsakarīgi sekojošu jaunu augu kultūru un to pavadošo nejaušo pavadoņu ievešanu un nejaušu ceļošanu. Latvijā šī laika robežlīnija nolikta jaunākos laikos – hercoga Jēkaba laikā 17. gs., kas iezīmējas ar jaunu citzemju augu iepazīšanu un ieviešanu Latvijas teritorijā.
 
Arheofīti ir augu sugas, kas Latvijā apzināti ieviestas vai nejauši ieceļojušas kā cilvēka darbības pavadoņi pirms 17. gs. Tās Latvijas florā ir pilnībā naturalizējušās. Piemēram, 16. gs. Latvijas teritorijā ieveda ārstniecības augu smaržīgo kalmi, ko stādīja muižu dīķos. Šodien kalmes atrodamas savvaļā daudzviet gan dīķu un ezeru krastos, gan upmalās. Šis augs ir atradis savu ekoloģisko nišu un pilnībā nostabilizējies dabiskajās ekosistēmās.
Pirms vairākiem gadsimtiem ar cilvēka starpniecību Latvijā nokļuvušas arī, piemēram, lauka vijolīte, melnā naktene, zīda magone un sīkā nātre – tīrumu un dārzu nezāles. Dažas no tām, mainoties lauksaimniecības kultūrām un zemes apstrādes veidiem, kā arī parādoties herbicīdiem, ir nonākušas uz izzušanas robežas, piemēram, vēl 20.gs. sākumā izplatītā sējumu nezāle lauka kokalis vai linu sējumiem raksturīgā linu idra. Vairāk par izzūdošām nezālēm >>>.
Daudzu arheofītu parādīšanās laiks Latvijā ir nosakāms ļoti aptuveni. Precīzākas ziņas ir par atsevišķiem kultūraugiem un to pavadošajām nezālēm no arheoloģiskajiem izrakumiem. Gan dabiskā veidā ienākušās sugas, gan arheofītus pieskaita vietējai jeb aborigēnajai (autohtonajai) florai.

Neofīti ir augi, kas Latvijā nokļuvuši ar cilvēka starpniecību pēc 17. gs. Ja arheofītus pieskaita vietējai florai, tad neofītu sugu aptuvens ienākšanas laiks ir aptuveni zināms, un tos pieskaita citzemju jeb svešzemju, jeb allohtonajai florai. Neofīti veido apmēram 1/3 (ap 630 sugas) Latvijas paparžaugu un sēklaugu floras. Daļa šo sugu ir savvaļā izbēguši kultūraugi – krāšņumaugi vai lauksaimniecības kultūras, tāpēc tiek saukti par dārzbēgļiem. Šai grupai pieskaitāma, piemēram, mūsdienās bieži sastopamā Kanādas zeltgalvīte, Sosnovska latvānis, puķu sprigane, daudzlapu lupīna, ošlapu kļava, vārpainā korinte un citas.
Otra grupa ir adventīvās jeb nejauši ievazātās sugas, kas ienākušas kā nejauši kultūraugu pavadoņi, piemēram, plaši izplatītās nezāles sīkziedu sīkgalvīte un matainā sīkgalvīte, mežos samērā bieži sastopamā sīkziedu sprigane, pa dzelzceļu ieceļojušās austrumu dižpērkone, blīvā skābene un īstā jumtauza.
Neofītu „lielā ieceļošana” Latvijā sākās ap 19. gs. vidu, un kopš tā laika „jaunieceļotāju” sugu skaits nemitīgi audzis.
 
Neofītu sugu skaita izmaiņas Latvijā kopš 18. gs.
 
Dārzbēgļu, kas sākumā nemaz nebija dārzbēgļi, bet gan cilvēku loloti krāšņumaugi, kas parasti „izbēga savvaļā” tikai dažus gadu desmitus vēlāk, parādīšanās lielā mērā saistīta ar stādaudzētavu uzplaukumu Rietumeiropā un Krievijas impērijā. Adventīvo sugu ieceļošanu sekmēja tirdzniecības attīstība, galvenokārt dzelzceļš, kā arī karadarbība – līdz ar tālu ceļojušo karavīru, zirgu un tiem domāto sienu tika ievestas arī līdz tam Latvijā neredzētu augu sēklas, no kurām dažas mūsdienās kļuvušas par plaši izplatītām, piemēram, no Kaukāza-Kaspijas jūras reģiona ieceļojusī, mūsdienās Latvijā bieži sastopamā austrumu dižpērkone.

 

Invazīvās augu sugas Latvijā
Lielākā daļa Latvijas dabā sastopamo, vietējai florai neraksturīgo citzemju augu sugu nav invazīvas. Tās lielākoties ir reti sastopamas, neveido audzes vai to mūžs ir īss, un nespēj ilgstoši konkurēt ar vietējiem augiem. Invazīvo jeb „sekmīgo uzvarētāju” citzemju augu skaitu Latvijā neviens līdz šim precīzi nav noteicis, taču to kopējais skaits nav lielāks par 10% no neofītu sugu kopējā skaita.

Invazīvo sugu uzskatāmākie piemēri Latvijas citzemju florā ir lakstaugi Sosnovska latvānis, Kanādas zeltgalvīte, puķu un sīkziedu spriganes, austrumu dižpērkone, blīvā skābene, dzeloņainais gurķis, daudzlapu lupīna, vītollapu miķelīte, kokaugi - ošlapu kļava, vārpainā korinte, pabērzu smiltsērkšķis, krokainā roze, pīlādžlapu sorbārija, atvasainais grimonis, sarkanais un melnais plūškoks un spožā klintene. Pirms dažiem gadiem Latvijā parādījusies arī jau daudzviet Eiropā no Dienvidu puslodes ievazātā un invazīvā sūnu suga parastā līklape, kas pašlaik ir vienīgā zināmā invazīvā sūnu suga mūsu valstī.
 
Saites
 
 
 
Invazīvās dzīvnieku sugas Latvijā
Latvijas dabai neraksturīgu dzīvnieku sugu ir mazāk nekā augu, tomēr to skaits ir vērā ņemams. Tie pieder dažādām taksonomiskām grupām, sākot no bezmugurkaulniekiem un beidzot ar putniem un zīdītājiem. Tāpat kā augus, arī dzīvniekus uzskata par invazīviem jeb agresīviem, ja tie spēj izdzīvot Latvijas apstākļos savvaļā, izplatīties bez cilvēka palīdzības un rada apdraudējumu vietējām sugām un ekosistēmām, daudzkārt arī radot ekonomiskos zaudējumus. Šīs sugas nav „kaitīgas” pašas par sevi, taču nonākušas nevietā – pasaules daļā, kur bez cilvēka palīdzības tās, visticamāk, nekad nenokļūtu. Tāpēc, meklējot savu dzīves telpu un nepieciešamos resursus, tās nereti apdraud vietējo sugu eksistenci, „izspiežot” tās no dzīves telpas, apēdot tām nepieciešamos barības resursus, kā arī kalpo kā „transportlīdzekļi” svešzemju parazītiem un slimībām, kas nejauši līdz ar to pārnēsātājiem nonāk jaunos reģionos. Ilgākā laikā arī cilvēka ievestās sugas var pilnībā pielāgoties vietējiem apstākļiem un iekļauties ekosistēmā, kā, piemēram, parka vīngliemezis, ko Latvijā 15.-16.gs. ieveduši kristiešu mūki un audzējuši kā Lieldienu gavēņa ēdienu.

Latvijā biežāk sastopamās invazīvās bezmugurkaulnieku sugas ir, piemēram, no Amerika ieceļojušais kartupeļu lapgrauzis jeb tā sauktā „Kolorādo vabole”, no Austrumāzijas nākušais Ķīnas krabis, kas Latvijā mīt kopš 1930.gadiem, trīs svešzemju vēžu sugas – šaurspīļu, dzeloņvaigu un signālvēzis. Pēdējos gados parādās arvien jaunas sugas, piemēram, daudzviet Eiropā izplatītais Spānijas kailgliemezis, kas tiek uzskatīts par nozīmīgu draudu lauksaimniecībai, strauji izplatās zirgkastaņu mīnējošā kode, kas vasarā „nobrūnina” zirgkastaņu lapas. Visā Ziemeļu puslodē strauji izplatās invazīva mārīšu sugas Harmonia axyridis, kas nesen atklāta arī Latvijā. Invazīvo mugurkaulnieku sugu ir mazāk, taču arī šeit ir vairāki spilgti piemēri – Amerikas ūdele un jenotsuns, kas rada būtisku negatīvu ietekmi uz ligzdojošiem ūdensputniem Latvijā. Savvaļā var izbēgt un pārcelties uz dzīvi Latvijas dabā var arī eksotiskas mājdzīvnieku sugas, piemēram, konstatēti jau vairāki gadījumi, kad savvaļā izbēdzis un sekmīgi izdzīvo daudzās valstīs par invazīvu uzskatītais sarkanausu bruņurupucis.
 
Saites
 


Autore: Agnese Priede
01-06-2011

XLS Latvijas svešzemju sugu saraksts Download
DOC Nezāļu floras dinamika Download